Šis suns, par kura labo raksturu, darbīgumu un izcilajām mednieka spējām stāsta leģendas, tiek mīlēts un cienīts visā pasaulē. Labradori pieder ne tikai daudzām spožām rietumu ekrāna zvaigznēm, bet arī Anglijas un Zviedrijas karaļu ģimenēm.
Labradors gan neizceļas ne ar krāšņu kažoku kā, piemēram, kollijs vai afgāņu kurts, ne ar baseta supergarajām ausīm vai angļu buldoga grumbaino fizionomiju. Sastopot vidēja auguma melnu suni, vairums gājēju paies tam garām, atpakaļ neatskatījušies. Labradors jāiepazīst dzīvē un darbībā, lai spētu viņu novērtēt un iemīlēt uz visu mūžu.
Vispirms īsi par šķirnes izcelšanos un suņu ārējo izskatu. Pirmos suņus Anglijā ieveda Ņūfaundlendas mencu zvejnieki, kuri tos izmantoja loma pienešanai. Pēc tam Anglijā tika ievesti vēl daži no šiem suņiem, taču mūsdienu labradoru cilts sākās tikai 1885.gadā no Trempa un Eivonas. Kennelklubs šķirni oficiāli atzina 1903.gadā.
Labradors ir vienkrāsains suns: melns vai dzeltens (diapazonā no gandrīz balta līdz zeltainam un tumši rudam). Augums- vidēji liels (Amerikā atzītais standarts paredz augstumu skaustā kucēm 54- 59cm, suņiem- 56- 61cm); konstitūcija- spēcīga; spalva- pieguloša, īsa, gluda ar biezu pavilnu. Mugura plata, spēcīga, tāpat arī kājas. Savdabīga i šā suņa aste- pamatnē ļoti resna, tā pamazām sašaurinās līdz smailam nobeigumam.
Labradors ir apveltīts ar izcilu ožu, tādēļ uzskatāms par ļoti labu medību suni, kas nebīstas ne no ūdens, ne karstuma, ne aukstuma. Suns ir ļoti izturīgs, vērīgs un darbīgs. Anglijā apkopoti dati par labradoriem, kas izmantoti otrajā pasaules karā gan kā sargsuņi, gan arī sapieru darbā- mīnu meklēšanai.
Labradors ļoti labi padodas jebkurai dresūrai, viegli apgūst medību apmācību un jau savas dzīves agrīnajā periodā (kucēna vecumā) ir lielisks apvidus pārmeklētājs.
Taču ne tikai mednieki var vēlēties šo suni par savu draugu. Ļoti noderīgs labradors ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai kustību traucējumiem. Suni viegli apmācīt dažādu priekšmetu pienešanai, pacelšanai un padošanai. Pasaules praksē pierādījies, ka labradoriem ir brīnišķīga intuīcija un viņi spēj sajust, piemēram, kārtējās lēkmes tuvošanos epilepsijas slimniekiem. Vairākās valstīs ir pat speciālas skolas, kur labradori tiek apmācīti, lai kļūtu par neaizvietojamiem palīgiem tieši šādiem cilvēkiem.
Arī turēšanai pilsētas apstākļos labradors ir ideāls: gaužām pieticīgs uzturā un sadzīvē. Ja viņam būs tīrs paklājiņš vietā, kur nav caurvēja, pastāvīgi sasniedzams trauks ar tīru dzeramo ūdeni un iespēja laiku pa laikam pēc sirds patikas izskrieties un paplosīties, viņš jutīsies laimīgs un apmierināts. Arī kopšana vienkārša- pietiek pāris reižu nedēļā izsukāt īso spalvu un noberzt suni ar mitru dvieli.
Raksturā labradors, kaut pusaudža vecumā ļoti draiskulīgs, ir nosvērts, paklausīgs, aktīvs suns. Vienreiz izpratis, ko saimnieks vēlas, viņš katru komandu izpildīs droši, stabili, pareizi. Taču viena no visjaukākajām šī suņa īpašībām ir viņa ārkārtīgā pieķeršanās bērniem. Labradors ir neprātīgi iemīlējies bērnos- tiklab pats savos, kā citu suņu kucēnos un ne mazāk cilvēkbērnos. Saraucis melno purnu "smaidā", labradors bērniem ļauj ar viņu darīt visu, vienlaikus aizkustinoši tos aprūpēdams un sargādams.
Vispirms īsi par šķirnes izcelšanos un suņu ārējo izskatu. Pirmos suņus Anglijā ieveda Ņūfaundlendas mencu zvejnieki, kuri tos izmantoja loma pienešanai. Pēc tam Anglijā tika ievesti vēl daži no šiem suņiem, taču mūsdienu labradoru cilts sākās tikai 1885.gadā no Trempa un Eivonas. Kennelklubs šķirni oficiāli atzina 1903.gadā.
Labradors ir vienkrāsains suns: melns vai dzeltens (diapazonā no gandrīz balta līdz zeltainam un tumši rudam). Augums- vidēji liels (Amerikā atzītais standarts paredz augstumu skaustā kucēm 54- 59cm, suņiem- 56- 61cm); konstitūcija- spēcīga; spalva- pieguloša, īsa, gluda ar biezu pavilnu. Mugura plata, spēcīga, tāpat arī kājas. Savdabīga i šā suņa aste- pamatnē ļoti resna, tā pamazām sašaurinās līdz smailam nobeigumam.
Labradors ir apveltīts ar izcilu ožu, tādēļ uzskatāms par ļoti labu medību suni, kas nebīstas ne no ūdens, ne karstuma, ne aukstuma. Suns ir ļoti izturīgs, vērīgs un darbīgs. Anglijā apkopoti dati par labradoriem, kas izmantoti otrajā pasaules karā gan kā sargsuņi, gan arī sapieru darbā- mīnu meklēšanai.
Labradors ļoti labi padodas jebkurai dresūrai, viegli apgūst medību apmācību un jau savas dzīves agrīnajā periodā (kucēna vecumā) ir lielisks apvidus pārmeklētājs.
Taču ne tikai mednieki var vēlēties šo suni par savu draugu. Ļoti noderīgs labradors ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai kustību traucējumiem. Suni viegli apmācīt dažādu priekšmetu pienešanai, pacelšanai un padošanai. Pasaules praksē pierādījies, ka labradoriem ir brīnišķīga intuīcija un viņi spēj sajust, piemēram, kārtējās lēkmes tuvošanos epilepsijas slimniekiem. Vairākās valstīs ir pat speciālas skolas, kur labradori tiek apmācīti, lai kļūtu par neaizvietojamiem palīgiem tieši šādiem cilvēkiem.
Arī turēšanai pilsētas apstākļos labradors ir ideāls: gaužām pieticīgs uzturā un sadzīvē. Ja viņam būs tīrs paklājiņš vietā, kur nav caurvēja, pastāvīgi sasniedzams trauks ar tīru dzeramo ūdeni un iespēja laiku pa laikam pēc sirds patikas izskrieties un paplosīties, viņš jutīsies laimīgs un apmierināts. Arī kopšana vienkārša- pietiek pāris reižu nedēļā izsukāt īso spalvu un noberzt suni ar mitru dvieli.
Raksturā labradors, kaut pusaudža vecumā ļoti draiskulīgs, ir nosvērts, paklausīgs, aktīvs suns. Vienreiz izpratis, ko saimnieks vēlas, viņš katru komandu izpildīs droši, stabili, pareizi. Taču viena no visjaukākajām šī suņa īpašībām ir viņa ārkārtīgā pieķeršanās bērniem. Labradors ir neprātīgi iemīlējies bērnos- tiklab pats savos, kā citu suņu kucēnos un ne mazāk cilvēkbērnos. Saraucis melno purnu "smaidā", labradors bērniem ļauj ar viņu darīt visu, vienlaikus aizkustinoši tos aprūpēdams un sargādams.
